Nervu nospiedumi

Nerviem ejot pa to anatomiskiem tuneļiem vai sašaurinājumiem, dažādu iemeslu dēļ, iespējama nerva nospiešana ar funkcijas traucējumiem. Pacienti visbiežāk sūdzas par sāpēm, tirpšanu rokā vai pirkstos, ilgstoša nospieduma rezultātā var tik traucētas arī pirkstu kustības. Biežākie ir nervu nospiedumi - karpālā kanāla vai kubitālā kanāla līmenī.

Karpālā kanāla sindroms

Karpālā kanāla sindroms ir plaukstas vidus nerva (latīniski – n.medianus) nospiedums karpālā kanāla līmenī. N. medianus veic jušanas nodrošināšanas funkciju īkšķī, rādītājpirkstā, vidējā pirkstā un daļēji arī zelnesī, kā arī nodrošina plaukstas mazās muskulatūras darbību. Karpālā kanāla apakšējo un sānu sienas veido plaukstas kauli, bet augšējo daļu veido plaukstas saite (latīniski lig. transversumcarpi), kas mēdz sabiezēt. Kanāla saturu veido deviņas pirkstu saliecējcīpslas un vidus nervs, kurš ir visjutīgākais gan uz ķermeņa vispārīgām metabolām izmaiņām, gan lokālu faktoru ietekmes.

Iemesli karpālā kanāla sindroma attīstībai ir visdažādākie – vispārīgas organisma saslimšanas kā cukura diabēts, vairogdziedzera slimības, reimatoīdais artrīts u.c., traumas seku radītas kaula deformācijas kanāla līmenī, nepareiza darba ergonomika, vienmuļas kustības un pārslodze. Sievietes slimo biežāk. Nerva nospiedums rada sāpes, tirpšanu, jušanas traucējumus, bet ilgstoša nospieduma gadījumā rodas muskuļu funkcijas zudums un izdilums.

Lai novērtētu nerva impulsu pārvades funkciju izmaiņas, jāveic elektrofizioloģiskie izmeklējumi kā elektromiogrāfija vai elektroneirogrāfija. Dažkārt nākas veikt arī ultrasonogrāfiju, ja ir aizdomas par veidojumu, kas nospiež nervu, vai rentgenogrāfiju, plaukstas kaulu stāvokļa izvērtēšanai.

Ārstēšanā būtiskākais ir ārstēt pamatcēloni. Ārstēšana sākas ar rokas ergoterapiju un specifiskiem nerva stiepes vingrinājumiem, nakts imobilizāciju, pretsāpju vai pretiekaisuma zālēm, blokādēm vai operāciju. Mūsdienas tiek pielietotas divas operācijas tehnikas - vaļēja plaukstas saites šķelšana, tādējādi atbrīvojot nervu, palielinot kanāla tilpumu un samazinot spiedienu uz nervu vai endoskopiska saites sķelšana. Pētījumi pierāda, ka klīniskie rezultāti ir labāki vaļēja tipa operācijai.

Kubitālā kanāla sindroms

Kubitālā kanāla sindroms ir elkoņa nerva (n. ulnaris) nospiedums elkoņa locītavas iekšējās virsmas rajonā. Pacienti visbiežāk sūdzas par sāpēm un tirpšanu zeltneša vai mazā pirkstiņa rajonā, kā arī par jušanas traucējumiem plaukstas mugurējā virsmā. Gadījumos, kad nerva nospiedums ir smags, pacientam ir grūtības vai pat neiespējami veikt kustības pirkstos, plaukstas mazo muskuļu inervācijas traucējumu dēļ. Novēro arī šo muskuļu izdilumu. Liela loma diagnozes uzstādīšanai, elkoņa nerva nospieduma gadījumā, ir klīniskai izmeklēšanai. Diagnozes apstiprināšanai var veikt elektrofizioloģiskos izmeklējumus, ultrasonogrāfju vai rentgenogrāfiju. Mūsdienās tiek pielietotas divas operācija tehnikas – vaļēja vai endoskopiska. Vaļējas operācijas laikā notiek kubitālā kanāla atvēršana un nerva atbrīvošana. Gadījumos, kad novēro nerva pārmērīgu kustīgumu elkoņa apvidū, nepieciešama nerva transpozīcija jeb novietošana jaunā anatomiskā pozīcija. Endoskopiskas operācijas laikā nervs tiek atbrīvots caur mazu griezienu. Lai arī klīniskie rezultāti ir vienlīdz labi abām metodēm, endoskopiskas operācijas laikā nerva transpozīcija nav iespējama. Līdz ar to katrs pacients jāizmeklē individuāli un jāpielieto piemērotākā operācijas tehnika atbilstoši situācijai. Iznākums ir atkarīgs no tā, cik ilgi nervs bijis nospiests.

            Elkoņa nervs var tik nospiests arī plaukstas locītavas līmenī Gijona kanālā. Sūdzības ļoti līdzīgas kā kubitālā kanāla sindroma gadījumā, izņemot pacients nesūdzēsies par jušanas traucējumiem plaukstas mugurēja virsmā.

Citi nervu nospiedumi

Bieži pacientiem ar viena nerva nospiedumu tiek konstatēti nervu nospiedumi citos anatomiskajos apvidos vai pat nervu saknītēs kakla rajonā. Mēdz būt gadījumi, ka viens nervs tiek nospiests vairākos līmeņos, piemēram, vidus nerva nospiedums karpālā kanāla līmenī un starp m.pronator muskulāram daļām. Citi biežākie nervu nospiedumi ir grozītājumuskuļu sindroms (m.pronatorsindroms), Gijona kanāla sindroms, Thoracic outlet sindroms jeb nervu pinuma nospiedums kakla rajonā.

Dipitrēna slimība

Plaukstas iekšējo virsmu starp cīpslām, asinsvadiem un nerviem un plaukstas ādu, klāj palmārā aponeiroze, kuras gareniskās šķiedras proliferācijas rezultātā sabiezē, sākotnēji veidojot zemādas mezgliņus. Slimībai progresējot veidojas locītavu kontraktūras, šķiedras var saaugt cieši ar ādu, cīpslām vai nervu asinsvadu kūlīti. Slimības progresija visbiežāk nav sāpīga, taču var traucēt pirkstu kustībām un ikdienas aktivitātēm.

Visbiežāk slimo vīrieši gados ~ 50.

Biežākā lokalizācija ir zeltnesis vai mazais pirksts.

Slimībai tipiska ilgstoša tās attīstība.

Slimības iemesls bieži ir pozitīva ģimenes anamnēze, aknu ciroze, vielmaiņas slimības, hroniska alkohola lietošana, hroniska mikrotraumatizācija u.c.

Ir vairāki ārstēšanas veidi, taču ķirurģiskā ārstēšana dod iespēju evakuēt patoloģiskos audus, atbrīvojot cīpslas un locītavas, tādējādi atjaunojot kustību amplitūdu. Ielaistos gadījumos, pacientiem var saglabāties kustību ierobežojums.

Stenozējošais ligamentīts

Stenozējošais ligamentīts ir pirkstu metakarpofalangeālo locītavu anulārās saites iekaisums, kas rada neatbilstību starp cīpslas izmēru un pašu anulāro saiti.

Visbiežāk tiek skarts zeltnesis vai vidējais pirksts. Iekaisumam progresējot, cīpslā rodas sabiezējums, kas ar grūtībām slīd cauri saitei, pirkstu iztaisnojot.

Šajā brīdī rodas pirksta ieķeršanās vai ieklemmēšanās.

Slimības beigu stadijā pirkstu neizdodas atliekt.

Ārstēšana sevī ietver rokas ergoterapiju, pretiekaisuma blokādes, kas šo iekaisumu var pat likvidēt.

Ja blokāde nav efektīga vai notiek iekaisuma bieža atjaunošanās, tad jāveic ķirurģiska ārstēšana – anulārās saites šķelšana, tādējādi novēršot iespēju cīpslai ieķerties saites kanālā.

Reimatoīdais artrīts

Reimatoīdais artrīts ir hroniska, vispārīga ķermeņa saslimšana ar izpausmi pirkstu locītavās, cīpslu un saišu saistaudos. Slimība biežāk sākas ar stīviem, pietūkušiem un sāpīgiem pirkstiem īpaši no rītiem.

Visbiežāk tiek skartas metakarpofalangeālās un starpfalangu locītavas plaukstā.

Slimībai progresējot veidojas sinoviālo audu proliferācija, saišu un cīpslu deģeneratīvas izmaiņas, locītavas destrukcija, un visbeidzot pirkstu deformācijas ar vai bez cīpslu plīsumiem.

Klīniski visbiežākās deformācijas ir – pirkstu noliekšanās metakarpofalangeālās locītavās mazā pirkstiņa virzienā, bet pirkstos novēro tā saucamās gulbja kakla vai bajonetes tipa deformāciju.

Reimatoīdais artrīts mēdz kombinēties ar karpālā kanāla sindromu, tenosinovītiem vai stenozējošo ligamentītu.

Pacientiem pamatslimība jāārstē un jākontrolē visbiežāk reimotologa uzraudzībā, lietojot dažādus pretiekaisuma vai slimību modificējošus medikamentus.

Lokāla locītavu ārstēšana sevī ietver ergoterapiju, pretiekaisuma medikamentu blokādes, šinēšanas. Ķirurģiska ārstēšana nepieciešama gadījumos, kad ir pastiprināta sinovīta veidošanās, cīpslu plīsumi, vai pastāvoša deformācija.

Locītavu destrukciju gadījumā iespējams veikt locītavu protezēšanu un saišu plastikas, kustību atjaunošanai.

Operācija ir iespējama, ja pacients medikamentozi spēj slimību kontrolēt, jo tikai tad iespējama laba sadzīšana un rehabilitācija.

Osteoartrīts

Osteoartrīts jeb osteoartroze ir kaula locītavu veidojošās virsmas iekaisums ar sekojošu skrimšļa sabrukumu, locītavas deformāciju un ierobežotām locītavu kustībām. Iemesli ir pastiprinātas un ilgstoša locītavu noslodze vai trauma.

Plaukstā osteoartrīts visbiežāk veidojas īkšķa pamatnē starp plaukstas un pirkstu kauliem.

Sākotnēji var būt nespecifiskas sāpes, kas slimībai progresējot pieaug, rodas apsārtums, tūska, samazinās plaukstas spēks.

Neārstējot, slimības beigu stadijā, veidojas locītavas deformācija un mazkustīgums.

Otra visbiežākā osteoartrīta lokalizācija ir pirkstu distālās locītavas, veidojot sāpīgus mezgliņus, ādas izmaiņas pirkstu mugurējā virsmā.

Pamata ārstēšana balstās uz sāpju un iekaisuma mazināšanu ar atbilstošiem medikamentiem. Var veikt locītavu injekcijas, mazinot, gan iekaisumu gan sāpes, taču efekts bieži vien ir īslaicīgs.

Laicīga ķirurģiska ārstēšana ļauj atbrīvoties no sāpēm, izvairīties no deformācijas un lielākoties saglabājot daļu no locītavas funkcijas.

Plaukstas veidojumi

Plaukstas jaunveidojumi ir dažādi no jauna izveidojušies „bumbuļi” vai citas ādas izmaiņas.

Lielākoties plaukstā sastopamie veidojumi ir labdabīgi, taču vienmēr jāizslēdz ļaundabīga veidojuma esamība.

Ņemot vēra plaukstas uzbūvi, veidojumi var būt no kaula, cīpslas, locītavām, nerviem, asinsvadiem, taukiem vai pašas ādas. Līdz ar to jāveic pilnvērtīga veidojuma izmeklēšana.

Gangliji jeb higromas

Tie ir labdabīgi veidojumi plaukstā pildīti ar želejai līdzīgu masu. Visbiežāk konstatē plaukstas mugurējā virsmā, tad iekšējā virsmā no plaukstas locītavas izejošās kapsulas. Gangliji visbiežāk veidojas kapsulas un saišu vājajās vietās, kad pastiprinoties fiziskām aktivitātēm plaukstā, notiek locītavas šķidruma izlaušanās ārpus locītavas. Ilgākā laika periodā organisms ap šķidrumu izveido kapsulu. Gangliji mēdz palielināties un samazināties, tas ir atkarīgs no fiziskām aktivitātēm. Īpaši milzīgu gangliju gadījumā var tikt traucētas kustības, var tikt nospiesti asinsvadi vai nervi. Visbiežāk pacienti sūdzas par kosmētisku defektu, dažkārt arī par sāpēm. Gangliji var veidoties arī pirkstu rajonos virs saliecējcīpslām vai pirkstu starpfalangudistālajās locītavās osteoartrīta dēļ. Ganglija diagnostika balstās uz klīnisko atradni, rentgenogrāfiju vai ultrasonogrāfiju. Ķirurģiska ārstēšana maksimāli samazina risku atkārtoti veidoties ganglijam. Operācijas laikā tiek veikta ganglija izņemšana, struktūru atbrīvošana.

Plaukstas kaulu lūzumi

Traumu rezultātā var gūt ne tikai sasitumus, bet arī kaulu lūzumus. Tāpēc, ja ir aizdomas par kaula lūzumu – stipras sāpes, zemādas asinsizplūdumi, nespēja pakustināt, kaula ass deformācija, tad nekavējoties jādodas pie ārsta, lai veiktu izmeklēšanu.

Rentgenoloģiski var diagnosticēt kaulu lūzumu gandrīz vienmēr.

Aizdomu gadījumā nepieciešams veikt kompjūtertomogrāfiju.

Kaulu lūzums var būt stabils, bez leņķveida vai garenass nobīdes, tad iespējama lūzuma konservatīva ārstēšana ar imobilizācijas palīdzību. Taču nestabila lūzuma gadījumā nepieciešama ķirurģiska ārstēšana – vaļēja vai slēgta kaula repozīcija, anatomijas atjaunošana un stabila fiksācija izmantojot stieples, skrūves vai plāksni.

Normālos apstākļos pirkstu kaulu lūzumi sadzīst 4 – 6 nedēļu laikā, bet plaukstas kaulu gadījumā 8 – 10 nedēļu laikā. Īpaša uzmanība izmeklēšanas un ārstēšanas procesā jāpievērš laivveida kaula (os scaphoideum) lūzumam, jo dažkārt pie pirmreizējā RTG, lūzumu nevar pamanīt. Tādos gadījumos nepieciešama RTG atkārtota veikšana pēc 10-14 dienām.

Nepareizi saaugušu vai nesaaugušu plaukstas kaulu lūzumu gadījumos, nepieciešama sarežģītāka ārstēšana ar kaula transplantāciju.

Dažkārt plaukstas kaulu lūzumi mēdz kombinēties ar saišu bojājumu, kad  bojātas tās struktūras, kas palīdz kaulu noturēt anatomiskā pozīcijā.

To savlaicīga diagnostika un pareiza ārstēšana, dod iespēju saglabāt normālas kustības un plaukstas funkciju.

Plaukstas daļu amputācija un replantācija

Pirksta vai plaukstas kādas daļas amputācijas gadījumā svarīgākais priekšnosacījumus audu saglabāšanai ir pareiza to transportēšana pie speciālista.

Amputētais fragments ir jāietin tīrā audumā, jāieliek plastikāta maisiņā, kas savukārt jāievieto ar ledus gabaliem pildītā ūdens traukā.

Nedrīkst pieļaut amputētā fragmenta tiešu kontaktu ar ledu, ūdeni vai citām ķīmiskām vielām.

Norauta pirksta gadījumā, replantāciju jeb piešūšanu atpakaļ var veikt līdz pat 10 – 12 stundām kopš traumas, plaukstas amputācijas gadījumā 6 stundas vai augšdelma gadījumā 3 – 4 h.

Ja traumas mehānisma rezultātā amputētais fragments ir sadragāts vairākos līmeņos un ir masīvs audu defekts, tad tā piešūšana nav mērķtiecīga un iespējama.

Iedzimtas deformācijas

Iedzimtas rokas deformācijas veidojas augļa embrioģenēzes jeb attīstības laikā dažādu faktoru ietekmē. Izšķir vairākus iedzimtus rokas defekta variantus.

Ekstremitātes daļu veidošanās traucējumu gadījumā var būt rokas kaulu, muskuļu iztrūkums, bet smagākos gadījumos var būt pat pirksta vai rokas trūkums.

Ekstremitāšu attīstības apstāšanās gadījumos, var veidoties nepilnvērtīga garuma vai formas rokas daļas.

Biežākais variants ir saplūduši pirksti jeb sindaktīlija. Savukārt duplikāciju gadījumā var veidoties papildus pirksti, atsevišķas to daļas vai kauli.

Gigantisma jeb hipertrofijas gadījumā veidojas pārmērīgi lielas plaukstas daļas vai atsevišķi pirksti.

Turpretim nepietiekamu daļu attīstības gadījumā veidojas rokas audu hipoplāzijas – samazināti pirkstu izmēri, muskuļu vai kaulu defektīvas struktūras.

Izšķir arī iedzimtus struktūru defektus vai ģeneralizētas skeleta deformācijas. Iedzimtas rokas deformācijas ir ne tikai funkcionāls bērna attīstības defekts, bet arī liels psiholoģiskais slogs gan bērnam, gan vecākiem. Līdz ar to ķirurģiska ārstēšana ir vienīgā metode, kuras laikā iespējama deformācijas korekcija, formas un funkcijas atjaunošana.

Ķirurģiska ārstēšana sevī ietver dažādas mīksto audu vai cīpslu pārvietošanas un kaula atjaunošanas operācijas.

Labu funkcionālo rezutātu iespējams panākt, veicot kājas pirksta transplantāciju neesoša rokas pirksta vietā.

Iedzimtu rokas deformāciju gadījumā plastiskā ķirurga konsultācija ir jāveic agrīni, lai laikus var sastādīt ārstēšanas plānu efektīvākam rezultātam un bērna pilnvērtīgai attīstībai.

Injekcijas plaukstā

Rokas ķirurģijā medikamentozās injekcijas tiek plaši pielietotas sāpju un iekaisuma mazināšanai dažādu slimību vai sindromu gadījumā. Taču iespējams arī veikt diagnostisku injekciju neskaidra cēloņa vai lokalizācijas gadījumā. Injekcijas laikā plaukstā tiek ievadītas pretsāpju zāles (lidokaīns) kopā ar pretiekaisuma steroīdo hormonu zālēm (deksametazons vai triamcinolons).

Veicot precīzu injekciju iekaisuma zonā, medikamentiem mijiedarbojoties tiek panākts agrīns pretsāpju efekts, un medikamentiem reaģējot tiek panākta pakāpeniska iekaisuma reakcijas samazināšanās. Dažkārt var panākt pilnīgu iekaisuma un sāpju samazināšanos.

Medikamenti darbojas ievadīšanas zonā, un to uzsūkšanās asinsritē ir ļoti minimāla.

Pacientiem ar cukura diabētu jābūt piesardzīgiem, jo injekcija var izsaukt cukura līmeņa izmaiņas organismā, taču tās nav kontrindikācijas injekcijas veikšanai.

Visbiežāk medikamentozās injekcijas plaukstā tiek veiktas sekojošu problēmu gadījumā – karpālā kanāla sindroms, stenozējošais ligamentīts, osteoartrozes, Dekervēna slimība u.c.

Galvas un kakla rekonstrukcijas

Visbiežāk audu bojājumi un defekti galvas un kakla rajonā rodas traumas vai audzēja gadījumā. Neskatoties uz to, ka galvas un kakla audzēji ir redzamās lokalizācijas audzēji, joprojām visā pasaulē novēro to diagnostiku audzēja vēlīnās stadijās, kad notiek ieaugšana blakus audos, orgānos un izplatīšanās pa organismu.

Visbiežāk sastopami ir mutes dobuma, sejas vai skalpa lokalizācijas audzēji. Šādās situācijās ķirurģiska audzēja izgriešana ir pamatārstēšanas metode, kas paredz labāku iznākumu un samazina audzēja atgriešanas risku.

Savukārt, ķīmijterapija vai staru terapija ir papildārstēšanas metode, ar kuras palīdzību tiek kontrolētas iespējami palikušās audzēja šūnas.

Pēc paplašinātas audzēja izgriešanas rodas audu defekts.

Pielietojot rekonstruktīvās mikroķrurģijas metodes iespējama sejas, galvas un kakla audu un orgānu gan estētiska, gan funkcionāla rekonstrukcija, jo svarīgi ir lai pacients var brīvi elpot, ēst, dzert un runāt.

Latvijā tiek pielietotas modernas rekonstrukcijas metodes, kad iespējams atjaunot gan augšžokli, gan apakšžokli, sejas un skalpa ādu, vai pat rīkles un barības vada daļas.

Krūšu rekonstrukcija

Krūts vēzis ir biežāk sastopamā onkoloģiskā saslimšana sievietēm Latvijā. Pārsvarā gadījumu krūts vēža ārstēšana ir kombinēta, un sastāv no ķīmijterapijas, ķirurģiskas ārstēšanas un, iespējams, staru terapijas. Ja audzējs tiek atklāts agrīni un ir salīdzinoši neliels, ir iespējams veikt krūti saglabājošu operāciju, taču dažkārt nepieciešama radikāla pieeja un ir nepieciešama visu dziedzeraudu noņemšana.

Lai uzlabotu sievietes psiholoģisko un emocionālu stāvokli, novērstu vizuālo defektu un iespējamo mugurkaula deformāciju, ir iespējams veikt krūti atjaunojošu operāciju, pie kam, ņemot vērā, ka ir vairākas krūts rekonstrukcijas metodes, plastikas ķirurgs var izvēlēties katrai pacientei vispiemērotāko.

Krūti iespējams rekonstruēt dažādos veidos, un bieži tas tiek veikts vairākos etapos. Ja onkoloģiskās operācijas apjoms, pacientes ķermeņa proporcijas un audu stāvoklis pieļauj tūlītēju rekonstrukciju, iespējams jau pirmās (krūts noņemšanas) operācijas laikā izdarīt arī rekonstruktīvo operāciju, piemēram, ar implantu. Ja nepieciešamais krūts apjoms ir lielāks, vai arī nepieciešams panākt dabiska noslīdējuma efektu, tad šo operāciju iespējams kombinēt ar pašas pacientes kāda cita reģiona audu pārvietošanu, vai, ja ir pietiekams audu daudzums šajā donora vietā, veikt rekonstrukciju tikai ar šiem audiem (rekonstrukcijas ar rotētu lēveri, piemēram, m.latissimus dorsi vai attālāku audu pārstādīšana, piemēram, DIEP, SGAP vai IGAP lēveri). Atsevišķos gadījumos krūts atjaunošana tiek veikta vairākos etapos - no sākuma implanta plānotajā vietā tiek ievietots audu espanders, kuru, pamazām uzpildot, tiek iegūts nepieciešamais tilpums implanta ievietošanai, un tad tiek plānota rekonstrukcija ar implantu. Ja ir neliels nepieciešamais krūts tilpums, iespējams to panākt ar tauku pārstādīšanu, kas bieži arī tiek izmantota nelielai formas piekoriģēšanai un rētu korekcijai.

Ja krūts vēža ķirurģiskās ārstēšanas rezultātā ir noņemts krūtsgals, tad iespējama arī tā rekonstrukcija, ko iespējams kombinēt ar areolas pigmentētās daļas atjaunošanu.

Rekonstrukcija pēc audzējiem

Plastikas ķirurga kompetencē ir arī dažādu labdabīgu un ļaundabīgu ādas, muskuļu un kaulu veidojumu ārstēšana, sadarbojoties ar dermatologu vai onkologu.

Virspusēju veidojumu izmeklēšanā liela loma ir dermatoskopijai.

Jebkurš veidojums ir jāizmeklē arī morfologiski, tādējādi pierādot tā dabu un izplatību apkārtējos audos. Neliela labdabīga audzēja gadījumos iespējama veidojuma noņemšana ar lāzera palīdzību.

Ja veidojums atrodas dziļākos slāņos vai ir izmēros lielāks, tad nepieciešama tā izgriešana.

Audu defekta rajonā tiek veikta audu plastika, lai gūtu labu estētisko rezultātu, taču, ja pēc audzēja izņemšanas ir liels audu defekts, tas var tikt slēgts ar audu lēveru palīdzību.

Ļaundabīga audzēja gadījumā jāveic paplašināta audzēja izgriešana un audu rekonstrukcija ar lokāliem vai apasiņotiem audiem no cita reģiona.

Pēc operācijas iespējams nepieciešama staru vai ķīmijterapija, bet to nosaka onkologs.

Nervu rekonstrukcija

Par nerva bojājumu visbiežāk liecina tirpšana, nejūtīgums, dedzināšana, sāpes vai funkcijas un kustību zudums atbilstošā anatomiskā lokalizācijā.

Nerva bojājumi lielākoties rodas traumas rezultātā, retāk slimību, audzēja gadījumā vai arī kā komplikācija ķirurgiskai operācijai.

Pielietojot optisku palielinājumu un mikroķirģisku tehniku, iespējama nerva sašūšana, tādējādi nodrošinot iespēju nerva augt un atjaunot zudušās funkcijas.

Ja nerva netiek sašūts laicīgi, ap to veidojas rētaudi un nervs saraujas. Tādos gadījumos nepieciešama nerva rekonstrukcija, izmantojot nerva transplantātus no citas ķermeņa daļas vai nervu pārslēgšanas no mazāk svarīgām zonām.

Ilgstoša nerva bojājuma gadījumā, kad nerva primāra rekonstrukcija nav mērķtiecīga, jāveic cīpslu pārvietošanas vai apasiņota funkcionāla muskuļa transplantācija. Gadījumos, kad nervs tiek bojāts hroniska procesa jeb nospieduma gadījumā, nepieciešama nerva atbrīvošana.

Plastikas ķirurģija, pielietojot mikroķirurģisko tehniku, ārstē ne tikai perifēros nervus, bet arī nerva pinumus, īpaši pleca nerva pinuma bojājumus, tādējādi atjaunojot rokas funkciju.

Arī sejas nerva bojājuma gadījumā iespējams veikt dažādas rekonstruktīvas operācijas, nodrošinot gan estētisko, gan funkcionālo rezultātu.

Jāatgādina, ka nervu bojājuma ārstēšana ir ilgstošs process un prasa sadarbību, sapratni un kooperēšanos starp ārstu un pacientu.

Kaulu defektu ārstēšana

Kaula iekaisums jeb osteomielīts ir bakteriālas infekcijas izraisīts kaula audu bojājums ar sekojošu kaula sabrukumu.

Pieaugušiem osteomielīts visbiežāk ir traumas, īpaši, vaļēju kaulu lūzumu sekas. Bērniem biežāk bakteriālā infekcijas izplatās hematogēnā ceļa, un kaula apasiņošanas anatomisko īpatnību dēļ, spēj nokļūt kaulaudos.

Visbiežāk kaula iekaisums skar apakšstilba kaulus, retāk pēdās, pirkstos. Infkecijai izplatoties notiek kaula sabrukšana.

Ārstēšanas pamatnosacījumi ir ilgstoša antibakteriāla terapija un visu nedzīvo audu izgriešana līdz labi apasiņotiem audiem.

Mīksto audu vai kaula defekta gadījumā nepieciešama audu rekonstrukcija ar veseliem, labi apasiņotiem audiem.

Nedzīstošu brūču ārstēšana

Nedzīstošas brūces visbiežāk rodas nepietiekamas apasiņošanas vai infekcijas dēļ.

Parasti ir jābūt traumai, pēc kuras novēro brūces dzīšanas problēmas, retāk brūces parādās pašas no sevis.

Nedzīstošas brūces visbiežāk ir sastopamas apakšstilbos vai pēdas, līdz ar to ir sākotnēji svarīgi pārbaudīt kāju asinsvadus – gan  artērijas, gan vēnas.

Čūlas pēdās bieži vien ir pacientam ar dekompensētu cukura diabētu jušanas un apasiņošanas traucējumu rezultātā. Līdz ar to, lai spētu sadziedēt nedzīstošu brūci, jāsāk ar pamatslimības ārstēšanu.

Nedzīstošas brūces var būt arī primāra izpausme ādas audzējiem, visbiežāk, plakanšūnu vēzis vai bazalioma. Līdz ar to, ja brūce nav sadzijusi vismaz 3 mēnešus, jāveic brūces audu biopsija un morfoloģiska izmeklēšana.

Nedzīstošu brūču ārstēšanas pamatnosacījumi ir pamatslimības ārstēšana un nedzīvo audu evakuācija. Arī pārsiešanas spēlē būtisku lomu brūces dzīšanā, tāpēc pārsejs jāizvēlas atkarīgi no brūces dzīšanas fāzes.

Ķirurģiski nedzīstošas brūces var ārstēt ar dažādām plastiskās ķirurģijas metodēm, kuru izvēle ir atkārīga katrā gadījumā indviduāli, izvērtējot gan funkcionālo aspektu, gan arī estētisko rezultātu.

Ķirurģiskā ārstēšana sevī ietver – brūces primāru sašūšanu, ādas vai apasiņotu audu transplantāciju.

Rētu korekcija

Rētas, kas radušās negadījuma vai ķirurģiskas iejaukšanās rezultātā, ir neprognozējamas. Tas, kāda izvēršas rēta, ir vienlīdz atkarīgs gan no individuālajām sadzīšanas spējām, gan no sākotnējās traumas un ķirurga prasmes.

Rētas smaguma pakāpi var ietekmēt vairāki faktori: brūces lielums un dziļums, asins apgāde bojātajā vietā, ādas biezums un krāsa un rētas virziens.

Rētu nav iespējams likvidēt pilnīgi, taču plastikas ķirurgs bieži vien var uzlabot rētas izskatu, padarot to mazāk redzamu. To panāk ar injekcijām, ārējām aplikācijām vai koriģējot rētas ķirurģiski.

Kaut arī rētu korekcija parasti ir droša, vienmēr iespējamas komplikācijas. Tās var būt tādas kā asiņošana, reakcija uz anestēziju, infekcija vai neglītas rētas recidīvs.

Hipertrofiskas rētas

Hipertrofiskas rētas ir biezas, sarkanas, ar reljefu. Hipertrofiskas rētas paliek sākotnējā iegriezuma vai brūces robežās un bieži vien tās uzlabojas pašas no sevis, kaut arī tas var vilkties pat gadu vai ilgāk. Labāku rētu izskatu panākt ar silikona krēmu vai plāksteru aplikācijām, pielietojot lāzerterapiju vai steroīdu kompresēm vai injekcijām. Ja konservatīvā metode nav pietiekami efektīva, hipertrofisko rētu izskatu bieži mēdz uzlabot ķirurģiski, lai tas sadzīstot būtu mazāk redzams.

Keloīdi

Keloīdi ir biezi, krunkaini, niezoši rētaudu sakopojumi, kas veidojas ap brūces malām. Bieži vien tie ir sarkani vai tumšākas krāsas nekā apkārtējā āda. Keloīdi veidojas, ja ķermenis pēc brūces sadzīšanas turpina pastiprināti izstrādāt kolagēnu.

Keloīdi var parādīties jebkurā ķermeņa vietā, taču visbiežāk tie veidojas uz krūšu kaula, ausu ļipiņām un pleciem. Keloīdu veidošanās tendence samazinās, cilvēkam kļūstot vecākam.

Keloīdus bieži vien apstrādā, injicējot steroīdus tieši rētaudos, lai samazinātu apsārtumu, niezēšanu un dedzināšanu.

Ja steroīdu lietošana nav piemērota, rētaudus var izgriezt un brūci noslēgt ar vienu vai vairākām šuvju kārtām. Parasti šo procedūru veic ambulatori vietējā anestēzijā. Pacients var atgriezties darbā pēc vienas vai divām dienām; šuves tiks noņemtas pēc dažām dienām.

Neatkarīgi no lietotās metodes keloīdiem ir neatlaidīga tendence recidivēt, reizēm veidojoties pat lielākiem nekā iepriekš. Lai to novērstu, ķirurgs rētas izgriešanu ar steroīdu injekcijām var kombinēt ar tiešām steroīdu kompresēm operācijas laikā. Jūs var lūgt veselu gadu nēsāt rētas vietu nospiedošu apģērbu, lietot silikona krēmu vai plāksterus un apmeklēt lāzerterapiju. Pat šādā gadījumā keloīdi var atkārtoties, un ik pēc dažiem gadiem var būt nepieciešamas atkārtotas procedūras.

Kontraktūras

Pēc apdegumiem vai citām traumām, ja zaudēts liels laukums ādas, var veidoties rēta, kas savelk kopā ādas malas. Šī savilkšanās procesa jeb kontrakcijas rezultātā izveidojusies kontraktūra var ietekmēt apkārtējos muskuļus un cīpslas, ierobežojot normālas kustības.

Koriģējot kontraktūru, rētu parasti izgriež un aizstāj ar ādas transplantātu vai pārklājumu. Dažos gadījumos var izmantot procedūru, ko sauc par „Z” plastiku.

Pēc operācijas var būt vajadzīga fizioterapija, lai atjaunotu pilnas funkcijas.

Sejas rētas

Sejas rētas to izvietojuma dēļ bieži uzskata par kosmētisku defektu neatkarīgi no tā, vai tā ir hipertrofiska vai nav. Ir vairāki veidi, kā sejas rētu padarīt ne tik viegli pamanāmu. Bieži to vienkārši izgriež un noslēdz ar sīkām šuvēm, atstājot sīkāku, grūtāk pamanāmu rētu.

Ja rēta ir šķērsām dabiskajām ādas krokām, ķirurgs var spēt to repozicionēt paralēli šīm līnijām, lai tā nebūtu tik uzkrītoša. (skat. „Z” plastika)

Dažu sejas rētu korekcijai var izmantot lāzerprocedūras.

Z plastika

Z plastika ir ķirurģiska tehnoloģija, ko izmanto rētas repozicionēšanai tā, lai tā iespējami atbilstu dabiskajām ādas līnijām un krokām un tādējādi būtu grūtāk pamanāma. Ar to var atvieglot arī kontraktūru radīto spriedzi.

Šajā procedūrā veco rētu izgriež un katrā pusē izdara jaunus iegriezumus, izveidojot mazus trīsstūrveida ādas pārklājumus. Šos pārklājumus pēc tam sakārto tā, lai brūci nosegtu citādā leņķī, rētai piešķirot „Z” rakstu. Brūci noslēdz ar precīzām šuvēm, un diegus pēc dažām dienām izņem. „Z” plastika parasti ir ambulatora procedūra vietējā anestēzijā.

Kaut gan ar „Z” plastiku dažas rētas var padarīt mazāk redzamas, tās neizzudīs pavisam. Daļa rētas tomēr paliks ārpus atslābuma līnijām.

Ādas transplantācijas un audu lēveru rotācijas operācijas

Ādas transplantācijas un pārklājumu operācija ir nopietnāka nekā citas rētu ķirurģijas formas. Tās, ļoti iespējams, izdarīs stacionāri vispārējā anestēzijā. Var paiet vairākas nedēļas vai mēneši, kamēr ārstētā vieta sadzīst, un līdz pat gadam var būt jānēsā atbalstošs apģērbs vai apsējs.

Transplantācijā āda no veselas ķermeņa daļas (donora vietas) tiek pārstādīta, lai nosegtu savainoto vietu. Visos transplantācijas gadījumos paliek kaut kādas rētas donora un saņēmējā vietā.

Pārklājumu operācija ir sarežģīta procedūra: ādu kopā ar zem tās esošajiem taukaudiem, asinsvadiem un dažreiz arī muskuļiem pārvieto no veselas ķermeņa daļas uz savainoto vietu. Dažos gadījumos asinsapgāde donora vietai paliek piesaistīta vienā galā; citos gadījumos ādas pārklājumā esošie asinsvadi tiek atkal savienoti ar asinsvadiem jaunajā vietā ar mikrovaskulārās ķirurģijas metodi.

Ādas transplantācijas un pārklājumu operācija var ievērojami uzlabot rētainās vietas funkciju. Kosmētiskie rezultāti var būt ne tik apmierinoši, jo pārstādītās ādas krāsa un struktūra var nebūt pilnīgi atbilstīga apkārtējās ādas krāsai un struktūrai.

Pēc rētu korekcijas

Pēc jebkuras rētu korekcijas ļoti svarīgi ir ievērot ķirurga norādījumus, lai brūce pareizi sadzītu. Kaut arī jūs ļoti ātri varat būt ‘atkal uz kājām’, ķirurgs jums ieteiks pakāpeniski atsākt parastās aktivitātes.

Atveseļošanās procesā paturiet prātā, ka nevienu rētu nevar likvidēt pilnīgi; uzlabojuma pakāpe ir atkarīga no rētas lieluma un virziena, ādas īpašībām un kvalitātes un tā, cik rūpīgi brūci apkopsiet pēc operācijas. Ja sākumā rēta izskatās sliktāk, nekrītiet panikā – galīgie ķirurģiskās iejaukšanās rezultāti var būt jāgaida vairākus mēnešus.

Skaistuma injekcijas

Laikam ritot, mūsu organismā notiek dabīgi novecošanās procesi, kas skar arī sejas ādu. Ir arī faktori, kas, diemžēl, var paātrināt ādas novecošanos, piemēram, smēķēšana, pastiprināta sauļošanās, vai arī nepietiekamas rūpes par sejas ādu.

Sejas un kakla ādai paliekot sausākai un mazāk elastīgai, pirmās parādās krunciņas ap acīm un muti. Lūpu āda ir īpaši plāna un maiga, tāpēc, ja netiek nodrošinātas pietiekamas rūpes un kopšana, novecošanās ietekme ir manāma ātrāk.

Sejas audiem un taukaudiem noslīdot uz leju, mainās sejas ovāla līnija, kā arī asinsvadu tīkli, kas izvietoti sejas ādā, kļūst aizvien redzamāki.

Ātra, droša un mūsdienīga metode šo pazīmju koriģēšanai ir kosmētiskās injekcijas.

Ikreiz, kad smaidām, smejamies un saviebjamies, sejas muskulatūra saraujas, bet laika gaitā mīmikas rezultātā pierē un ap acīm veidojas dinamiskas grumbiņas Jo vairāk izrādām savas emocijas, jo aktīvāk strādā mīmikas muskuļi. Tāpēc grumbiņas iegulst aizvien dziļāk un piešķir sejai niknu, nogurušu vai skumju izteiksmi, turklāt arī tad, kad cilvēks pats šādas emocijas nepauž.To veidošanos var novērst, izmantojot botulīna toksīnu.

Ja vēlaties izteiktākas sejas kontūras, pilnīgākas lūpas, vai arī izlīdzināt izveidojušās grumbas un krunciņas, ar filleru (piemēram, hialuronskābes) injekcijām var sasniegt dabisku un ilgstošu rezultātu.

Sejas operācijas

Sejas estētiskās operācijas

Sejas un kakla ādas pacelšana (“Face-lift”)

Operācijas laikā tiek nostiepta sejas, vaigu un kakla āda, likvidējot lieko ādu un zemādas taukus; pacelti uz augšu sejas un kakla muskuļi un atbalsta sistēma. Pēc operācijas sejas vaibsti kļūst gludāki un jaunāki. Pirmās 2 nedēļas pēc operācijas sejā redzami asinsizplūdumi un tūska. Efekts pēc operācijas saglabājas 5 - 10 gadus.

Operācija tiek veikta narkozē.

Stacionārā mediķu uzraudzībā visbiežāk jāuzturas 1 diennakti.

Plakstiņu korekcija (blefaroplastika)

Kosmētiskas acu plakstiņu operācijas laikā Jūs atbrīvosieties no liekajiem tauku spilventiņiem un grumbām, apakšējo plakstiņu noslīdējušās ādas, maisiņiem zem acīm, un augšējo plakstiņu āda tiks savilkta.

Augšējo plakstiņu operācijā griezuma līnijas nomaskē augšējā plakstiņa krokā, bet apakšējo plakstiņu operācijas griezuma līnija būs paslēpta tieši zem skropstu līnijas. Rētas ar laiku kļūs gandrīz nemanāmas.

Pirmās dienas pēc operācijas ap acīm ir tūska un zilumi. Šie simptomi izzūd 7 līdz 10 dienu laikā.

Parasti operācija tiek veikta lokālā anestēzijā un pēc operācijas var doties mājās jau dažu stundu laikā.

Deguna korekcija (rinoplastika)

Ar plastiskās ķirurģijas palīdzību var izmainīt deguna formu, izmēru un ārējo izskatu.

Biežākie iemesli deguna korekcijai:

• deguns ir pārāk liels vai plats;
• kuprains deguns;
• pārāk plats vai šaurs deguna gals;
• uzrauts deguna gals;
• šķībs deguns;
• deguna traumas sekas.

Operācija neietekmē deguna pamatfunkciju – brīvu elpošanu caur degunu. Galvenais ieguvums – deguns pēc operācijas izskatās dabisks un harmonē ar sejas vaibstiem. Rētas nav redzamas, jo griezienus veic deguna iekšpusē. Operācija norit vispārējā narkozē. Pēc operācijas 4–6 dienas jānēsā ģipša pārsējs, kas degunu notur pareizā stāvoklī un neļauj tam pastiprināti pietūkt. Tūska pilnībā izzūd 2–4 nedēļās. Efekts pēc operācijas saglabājas visa mūža garumā.

Stacionārā mediķu uzraudzībā visbiežāk jāuzturas 1 diennakti.

Ausu korekcija (otoplastika)

Atstāvošas ausis var radīt lielus psiholoģiskus pārdzīvojumus. Operācijas laikā auss skrimslim tiek izveidota vēlamā forma. Lai rētas nebūtu redzamas, griezienu izdara aiz auss.

Operācija visbiežāk norit vietējā anestēzijā, tā ilgst 1-1,5 stundas.

Pēc operācijas pacients var tūlīt doties mājās.

Krūšu operācijas

Krūšu palielināšana

Operācijas laikā ar implantu palīdzību var tikt uzlabota krūšu forma un izmērs vairāku iemeslu dēļ - lai uzlabotu ķermeņa kontūras sievietēm, kuras personīgu iemeslu dēļ uzskata, ka viņu krūtis ir pārāk mazas, lai atgūtu zaudēto krūšu tilpumu, kas ir samazinājies pēc grūtniecības, svara zuduma vai novecošanās rezultātā, lai novērstu krūšu asimetriju, kā arī, ja nepieciešama krūšu rekonstrukcija pēc onkoloģiskas operācijas.

Implantu ievietošanas tehnika ir atkarīga no Jūsu vēlmēm. Ievietojot implantus, griezuma līnijas ir mazas, un parasti tiek izvēlēta viena no trijām lokalizācijas vietām: zem krūts, gar areolas apakšējo malu vai padusēs. Grieziena līnijas tiek izvēlētas tā, lai rētas būtu pēc iespējas nemanāmākas. Ar laiku rētas kļūst gandrīz neredzamas.

Implanti var tikt novietoti zem krūts dziedzeraudiem, vai dziļāk – zem krūšu kurvja priekšējās sienas muskuļa.

Ir pieejami dažādu izmēru, tilpumu un formu krūšu implanti, kas ļauj individuāli atrast ikvienai sievietei vispiemērotāko, lai iegūtu vēlamo krūšu izskatu.

Krūtis ir iespējams palielināt arī bez implantu palīdzības - krūšu palielināšana ar taukaudu injekcijām nodrošina visdabiskāko rezultātu estētiskās ķirurģijas un rekonstruktīvās ķirurģijas pacientiem, īpaši gadījumos kad nepieciešams koriģēt asimetriju vai veikt palielināšanu ne vairāk kā par vienu izmēru.

Krūšu palielināšanas operācija tiek veikta narkozē.

Stacionārā, mediķu uzraudzībā, visbiežāk nepieciešams uzturēties ne ilgāk kā vienu diennakti.

Krūšu samazināšana (redukcija)

Krūšu samazināšanas operācijas laikā tiks noņemts liekais krūts dziedzeru tilpums un āda, Jūsu krūtis tiks izveidotas proporcionālākas un areolas, ja nepieciešams, tiks samazinātas un novietotas atbilstošā pozīcijā.

Krūšu redukcijas laikā viens grieziens tiek veikts ap krūts areolu, nākamais iet vertikāli no areolas līdz zemkrūts krokai, un, ja nepieciešams, trešais grieziens - zem krūts, kas iegulst dabīgajā zemkrūts krokā.

Visbiežāk krūšu samazināšanas operācijas neietekmē nākamo grūtniecību, un iespēju zīdīt, jo operācijas laikā piena dziedzeru izvadceļi un krūts galiņi netiek traumēti.

Brūču sadzīšanai nepieciešama viena līdz divas nedēļās, un rētas ar laiku kļūst nemanāmākas.

Krūšu redukcijas operācija tiek veikta narkozē.

Stacionārā, mediķu uzraudzībā, visbiežāk nepieciešams uzturēties ne ilgāk kā vienu diennakti.

Krūšu pacelšana (mastopeksija)

Krūšu pacelšanas operācijas laikā krūšu noslīdējums tiek likvidēts, areolas pārvietotas un, vajadzības gadījumā, to diametrs samazināts.

Ja esat zaudējusi krūšu tilpumu un Jūs vēlaties tās padarīt kuplākas, vienlaicīgi ar krūšu pacelšanas operāciju iespējams ievietot implantus, tādējādi palielinot krūtis līdz vēlamajam izmēram.

Parasti krūšu pacelšanas operācija neietekmē nākamo grūtniecību un iespēju barot bērnu ar krūti, jo operācijas laikā piena dziedzeru izvadceļi un krūts galiņi netiek traumēti.

Daudzos gadījumos sievietes vēlas krūšu pacelšanu, lai koriģētu iedzimtu asimetriju, kad viena krūts ir labi attīstīta, bet otra neattīstīta.

Atkarībā no Jūsu krūšu noslīdējuma pakāpes tiek izmantotas sekojošas griezuma tehnikas: viens grieziens tiek veikts ap krūts areolu, nākamais iet vertikāli no areolas līdz zemkrūts krokai un, ja nepieciešams, trešais grieziens zem krūts, kas iegulst dabīgajā zemkrūts krokā.

Brūču sadzīšanai nepieciešama viena līdz divas nedēļās, un rētas ar laiku kļūst nemanāmākas.

Krūšu pacelšanas operācija tiek veikta narkozē.

Stacionārā, mediķu uzraudzībā, visbiežāk nepieciešams uzturēties ne ilgāk kā vienu diennakti.

Ķermeņa operācijas

Tauku atsūkšana (vakuumlipektomija)

Ja kādā ķermeņa daļā izveidojušies pārmērīgi lieli zemādas tauku slāņa uzkrājumi, piemēram, augšstilbu sānos, apakšstilbu un potīšu rajonā, vēdera un gurnu rajonā, vai pazodē, ar tauku atsūkšanas metodi iespējams likvidēt nevēlamo tauku slāni no šīm zonām.

Pirms procedūras zonās, kur paredzēts atsūkt taukus, veic audu infiltrāciju, pēc tam ar vakuumiekārtu tos atsūc. Ja jālikvidē neliels tauku daudzums, operāciju var veikt vietējā anestēzijā, bet, ja jāatbrīvojas no lielāka tauku daudzuma, operācija norit narkozē.

Stacionārā mediķu uzraudzībā pēc operācijas visbiežāk jāuzturas 1 diennakti.

Vēdera plastika (abdominoplastika)

Vēdera plastika ir ķirurģiska operācija, kuras laikā likvidē lieko ādu un taukus no vidukļa un vēdera lejasdaļas, kā arī vajadzības gadījumā nostiprina vēdera priekšējās sienas muskuļus.
Operāciju veic gan vīriešiem, gan sievietēm, kuri vēlas atbrīvoties no liekiem taukiem un nostiprināt vēdera priekšējo sienu, kā arī, ja vēdera āda zaudējusi elastību svara zuduma rezultātā un ļoti izstiepusies vai arī bojāta grūtniecības laikā - izveidojušās strijas.
Operācija norit narkozē.

Stacionārā mediķu uzraudzībā pēc operācijas visbiežāk jāuzturas 1 diennakti.

Sēžas korekcija

Ar operācijas palīdzību iespējams uzlabot sēžas kontūras vai koriģēt deformācijas šajā apvidū. Sēžu var koriģēt, izmantojot silikona implantus vai paša cilvēka taukaudus. Bieži vien pacientiem, kuri vēlas veikt šo operāciju, šajā zonā trūkst taukaudu, vai arī nav bijis iespējams izveidot proporcionālus sēžas muskuļus.

Operācija norit narkozē.

Stacionārā mediķu uzraudzībā pēc operācijas visbiežāk jāuzturas 1 diennakti.

Kāju formas korekcija

Kāju formas korekciju veic pacientiem, kuriem ir neattīstīts apakšstilbu muskulis, traumas rezultātā radies apakšstilbu muskuļa bojājums, kājas ir asimetriskas, kājas ir bezformīgas potīšu rajonā vai ar redzamu deformāciju pārlieku lielā tauku slāņa dēļ ceļgala rajonā. Operācijas laikā apakšstilbā ievieto implantus, lai panāktu vēlamo formu un uzlabotu kāju izskatu kopumā.
Ja jāsamazina potītes, ceļgalu vai arī augšstilba sānu virsmu apkārtmērs, papildus iespējams veikt tauku atsūkšanas operāciju šīm zonām.
Operācija norit narkozē.

Stacionārā mediķu uzraudzībā pēc operācijas visbiežāk jāuzturas 1 diennakti.

Dzimumorgānu operācijas

Sievietēm, kuras mēdz izjust diskomfortu, ja viņas iekšējās (mazās) kaunuma lūpas ir proporcionāli lielākas par lielajām kaunuma lūpam, kaunuma lūpas iespējams samazināt. Operācijas laikā tiek samazināts lieko audu daudzums, tehniku izvēloties atkarībā no katra pacienta anatomiskajām īpatnībām, un brūces slēgtas ar uzsūcošiem diegiem. Sākumā brūce mēdz būt sāpīga, pietūkusi 2-3 nedēļu laikā rētas būs gandrīz nejūtamas, un tās ir gandrīz nemanāmas.

Operācija norit narkozē.

Stacionārā mediķu uzraudzībā pēc operācijas visbiežāk jāuzturas 1 diennakti.

Vīrietim ar plastiskās operācijas palīdzību var:

• novērst iedzimtus dzimumorgānu attīstības traucējumus;
• novērst slimību izraisītus patoloģiskus izliekumus;
• koriģēt dzimumlocekļa priekšādiņas formu un lielumu;
• traumas vai slimības dēļ zaudētu oliņu vietā implantēt mākslīgas oliņas;
• mikroķirurģiski atjaunot asinsriti traumētos dzimumlocekļos, ārstējot impotenci;
• mikroķirurģiski atjaunot sēklas izvadceļus, ārstējot neauglību;
• veikt sterilizācijas operāciju vīriešiem;
• veikt dzimumlocekļa garuma un apkārtmēra palielināšanas operācijas;
• erekcijas un impotences ārstēšanai implantēt īpašus dzimumlocekļa implantus.

Ir pieejami vairāki varianti: implanti var nodrošināt nepārtrauktu erekciju vai arī dzimumlocekļa formu var mainīt atkarībā no vajadzības. Iespējams arī ar hidraulisku implantu palīdzību panākt erekciju tikai nepieciešamajos brīžos.

Operācijas norit vietējā vai vispārējā anestēzijā.

Stacionārā mediķu uzraudzībā jāuzturas 1 diennakts.
Rehabilitācijas posms sarežģītākām operācijām var ilgt 2 līdz 6 nedēļās.

Taukaudu pārstādīšana

Ar paša pacienta taukaudu pārstādīšanas metodi var panāk jebkura veida un izmēra izmaiņas jebkurā ķermeņa daļā, no pavisam neuzkrītoša un smalka estētiska rezultāta nelielu deformāciju korekcijā, līdz pamanāmam un apjomīgām sejas, krūšu vai ķermeņa kontūras izmaiņām, kas ļoti bieži ar standarta implantiem vai citām operāciju tehnikām nav sasniedzamas.

Operācijas pirmajā etapā tiek ar tauku atsūkšanas metodi iegūti taukaudi no reģioniem, kur pacientam ir pārlieku liels zemādas tauku slānis. Tālāk tauki tiek speciāli attīrīti un apstrādāti, un ievadīti vietā, kur nepieciešama šī papildu tilpuma palielināšana.

Ja nepieciešams tikai neliels pārstādām tauku tilpums, operāciju iespējams izdarīt vietējā anestēzijā (piemēram, deformējošu rētu korekcijai vai grumbu mazināšanai), taču pie lielāka apjoma operācijas vēlams to veikt pacientam esot vispārējā anestēzijā un uzturēties stacionārā līdz nakošajai dienai.